Ar mērķi iedziļināties izglītības jomā un izpētīt tajā notiekošos procesus Zuarguss radījis raidījumu “Gribējām labāk, sanāca izcili!”. Tajā viņš sarunājas ar dažādiem jomas profesionāļiem un zinātājiem, kas dalās pārdomās par Latvijā veiksmīgo un vēl uzlabojamo. Uz sarunu Zuarguss aicinājis arī bijušo Latvijas Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, kas atminas savus skolas gadus, dalās pārdomās par mūžīgajām reformām un izceļ gan labākus, gan ne tik labus ārvalstu skolu piemērus.
Eksprezidente sarunas laikā atsauc atmiņā savu prezidentūru un laiku, kad kopā ar kolēģiem no visas pasaules strādājusi UNESCO darba grupā par izglītības nākotnēm (“Futures of Education”), kur padziļināti aplūkota šī sistēma un galu galā izveidots ziņojums. Galvenā atziņa bijusi – izglītība ir jāuzlabo un jāreformē. Taču, Vīķes-Freibergas ieskatā, Latvijā esam nonākuši sava veida galējībā ar vēlmi visu reformēr.
“Kopš biju amatā, kas bija pirms laba laika, nemitīgi dzirdu, ka izglītībā notiek reformas. Man šķiet, ka te kaut kas īsti nav kārtībā, jo reforma, manā izpratnē, ir kaut kas radikāls, kaut kas ļoti nopietns, kas prasa izmaiņas likumdošanā un dziļi konceptuālas izmaiņas esošajā sistēmā. Ja runa ir par uzlabojumiem, lai tā pati sistēma darbotos, man šķiet, reforma nebūtu īstais vārds, bet drīzāk būtu jārunā par progresu mūsu izglītības sistēmā, par izmaiņām, uzlabojumiem – kaut ko tamlīdzīgu,” norāda eksprezidente.
Viņa vēl piebilst: “Manuprāt, cilvēki ir noguruši no tā “reformu” jēdziena, jo reformas nekad nebeidzas. “Reforma” nozīmē, ka kaut kas nav kārtībā, tu to sakārto, un punkts. Protams, pēc kāda laika tāda atkal ir nepieciešama, bet ne visu laiku. Tas nevar būt konstanti. Nevar būt katru gadu reforma.”
Vīķe-Freiberga norāda, ka daudz runājusi ar skolotājiem, kas norādījuši uz pārlieku lielu birokrātisko slogu, proti, tiem vairāk jāstrādā ar dažādiem “papīriem”, nekā ir laika sagatavoties mācību stundām un labot skolēnu darbus.
“Tas man neizklausās īpaši veiksmīgi. Manuprāt, tieši otrādi ar visām elektroniskajām iespējām jebkādam birokrātiskajam slogam skolotājiem vajadzētu būt minimālam, un skolotājiem vajadzētu dot iespēju koncentrēties tieši uz viņu priekšmetu,” akcentē eksprezidente.
Viņa uzsver, ka papildus tam būtu arī nepieciešams skolotājus atbalstīt zināšanu atsvaidzināšanā, jo nepietiek ar profesijas vienreizēju apgūšanu. Taču šobrīd redzams, ka šajā ziņā valsts pārvalde buksē.
“Administratīvajā sistēmā neesmu ļoti iedziļinājusies, bet, ja runāju ar skolotājiem un viņi man saka – man ir liels slogs ar papīriem, man šķiet, ka te līdzsvars ir mazliet greizs,” vēlreiz akcentē Vīķe-Freiberga.
Uz jautājumu, ko novēlētu vecākiem, eksprezidente mudina atbalstīt bērnu dotības – intelektuālas, mākslinieciskas vai citas – un respektēt viņus kā personības un invidīdus. Tāpat, lai arī pusaudžu gados jaunieši daudz aizgūst no saviem apkārtējiem vienaudžiem, vecāku piemērs jau kopš agras bērnības spēlē lielu lomu, tādēļ svarīgi pašiem būt intelektuāliem, sekot ziņām, iet uz teātri, lasīt grāmatas u. tml.
Savukārt politiķiem, kam jārūpējas par izglītības sistēmu, Vīķe-Freiberga novēl saprats, ka politika ir māksla. “Un gluži tāpat, kā baletdejotājam jāmāk dejot puantēs, politiķiem ir jāmāk darboties politikā.”