Es atceros diez gan daudz no savas bērnības. Rīgu mēs atstājām, kad man bija seši gadi. Vairākus mēnešus pavadījām ielenkumā Kurzemē. Tikai 1945. gada 1. janvārī uzkāpām uz kuģa, kas atstāja Latviju. Tad man tikko bija palikuši septiņi gadi, Radio SWH raidījumā “Saites. Sirdī Latvija” stāsta bijusī Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.
Vaira Vīķe-Freiberga savas agrākas bērnības atmiņas apkopojusi angļu valodā, atceroties zīmīgas detaļas, kas ir atstājušas emocionālu iespaidu. “Viens tāds ļoti simbolisks moments bija 1945. gada pirmā janvāra rītā ar vienu no pēdējiem kuģiem mēs attālinājāmies no Liepājas ostas, Kurzemes Krasta. Tas palika miglā tīts. Un apkārt pieaugušie runāja, ka Kurzeme paliek kara ugunīs. Visi pieaugušie nostājās uz klāja un dziedāja “Dievs, svētī Latviju!” Tā varbūt bija pirmā reize, kad es tā īsti izjutu, ka tā ir Latvijas himna, jo mana bērnība bija pagājusi okupācijas laikā. Ne jau tajā kara posmā šo himnu tik bieži dzirdēja. ”
Pēc kara Vaira ar ģimeni nonāca dīpīšu nometnē, pēc kuras sekoja dzīve Kasablankā, Marokā, mācoties franču skolā. Piecpadsmit gadu vecumā Vaira Vīķe-Freiberga publikācijā “Zeme, kur Latviju nepazīst” aicināja latviešu jauniešus no citām zemēm sūtīt viņai vēstules. Vairas kundze atzīst, kad tad viņai esot sācies brīnišķīgs laks: “Katru dienu man pienāca kāds pusducis vēstuļu: gan no puišiem, kas dienēja franču leģionā, gan jūrniekiem. Vārdsakot, ļoti daudz man rakstīja jauni vīrieši. Rakstīja arī dažas manas klasesbiedrenes, ar kurām bija pazaudēts kontakts. Diemžēl maniem vecākiem ik pa laikam uznāca mājas tīrīšanas jūsmas brīži. Viņi daudzas lietas, ko uzskatīja par nederīgām, metā ārā, tai skaitā, arī manas manus papīrus un arhīvus. Es tās vēstules biju ļoti glabājusi. Vēsturiski tur būtu ijuši interesanti materiāli no tiem jaunajiem cilvēkiem, kuri palika Indoķīnā.”