Sarunājoties par daudzajiem uzticēšanās labumiem, aizvien jāsastopas ar pretrunu – guvumus ir viegli uzskaitīt un attiecināt uz plašāku sabiedrību, taču tos grūtāk saskatīt, kad runājam par konkrētu cilvēku. Kāda jēga turpināt uzticēties politiķim, kurš daudzkārt licis vilties? Kāpēc lai es uzticētos mazpazīstamam cilvēkam, kas pakļauj mani liekam riskam? Plaisa starp individuālu uztveri un izpratni par uzticēšanās guvumiem sabiedrībai kopumā ir mazināma, ja piedzīvojam godīgāku lēmumu pieņemšanu un ja vērtības, ko saskatām sev apkārt, ir mums pieņemamas un būtiskas. Kādas vērtības un idejas vieno šodienas cilvēkus, – “Delfi“ vaicāja eksprezidentei Vairai Vīķei-Freibergai un vienam no vadošajiem sociologiem Krievijā Aleksejam Levinsonam.
Vērtējot uzticēšanās samazināšanos un notiekošās pārmaiņas sabiedrības vērtību sistēmā, Vīķe-Freiberga akcentē politisko partiju kā daudzveidīgu uzskatu vadības modeļa norietu. “Apstākļi mainās, tāpēc politiskās partijas ir krīzes situācijā. Rietumos tās ir nogurušas, Austrumos vēl īsti nav iemācījušās rīkoties, un tām ir ļoti īss mūžs. Kā kodolreaktoram, kurš izstrādā savu enerģiju un izbeidzas. Partijas vairs nespēj būt gultne, kurā plūst cilvēku domu daudzveidība. Tas ir novecojis modelis, kurš pagaidām nav spējis atrast sev mūsdienīgu veidolu.”
Levinsons aicina Eiropas intelektuāļus domāt par fundamentālisma ekspansijas apturēšanu. “Mēs nonākam ļoti bīstamā situācijā, kad visiem it kā labi pazīstamais populisms iegūst jaunas aprises. Ja savulaik politiķis populists runāja to, ko tauta grib dzirdēt, bet rīkojās tā, kā ir vajadzīgs viņam pašam, tad tagad mēs esam dabūjuši īstos populistus, kas gan runā, gan arī rīkojas tā, kā to vēlas publika.” Pēc Levinsona domām, tā saucamie liberālo ideju nesēji šobrīd nevienam vairs nav vajadzīgi, nav interesanti. “Traģiski ir, ka viņi arī neko jaunu nav piedāvājuši. Mēs – Eiropa, Krievija – atrodamies krīzē: jaunu ideju vienkārši nav.”
Tikmēr Vīķe-Freiberga mudina pārskatīt Eiropas ideju “pūra lādi”, jo “vēsturiski tapušās idejas nav atmetamas kā nederīgas, tās ir transformējamas atbilstoši jauniem apstākļiem un reālijām. (..) Šīs idejas mirst tad, ja netiek kustinātas un pārveidotas, savā ziņā – aprūpētas kā stādiņi. Idejai, tāpat kā stādam, pašai jau ir vienalga, kurš un kā to aprūpē, taču svarīgi ir, ka par tām kāds interesējas, pārdomā, strīdas”.